Cilvēki

Brigita un Dima Lūkini ir dzimuši rīdzinieki. Sapnis par māju laukos radās 70-to gadu beigās, kā iespēja būt prom no pilsētas, kā arī no varas modrās acs. Brigitas, no vecmāmiņas iegūtās zināšanas par augiem, bērnības vasaras pavadot laukos, ieguva jaunu pielietojumu. Pētot augus, kuri aug Ozoliņu apkārtnē un visu pieejamo literatūru par ārstniecības augiem latviešu un krievu valodā radās ideja, veidot zāļu tēju maisījumus ikdienai un piedāvāt to pilsētniekiem veikalos. Interesanti, ka 90-to gadu sākumā Amerikas Miera korpusa mazo uzņēmumu kursos, izstrādātais biznesa plāns ir īstenojies dzīvē ar apbrīnas vērtu precizitāti.

Vieta

Saimniecība atrodas100 km no Rīgas un tuvākie kaimiņi ir 2 km attālumā. Visiem kopā saimniekojot, ar pilsētnieku vieglumu un ekspertu vērību, dažādu augu blīvums pļavās vietām ir sasniedzis 50 sugas m2, mājas ieskauj mežs, Aisterkalns un pašiem savs Bezdibeņezers.

Mājas un tējas vēsture

Brigitas stāstījums: Pirms 150 gadiem Annas muižas grāfs Tranzē latviešu ģimenei ierādīja zemi mežā 3,5 km no Annām.Jaunie saimnieki Milleri nocirta kokus , nodedzināja celmus un uzcēla māju, kūti klēti un riju , nosauca par Ozoliņiem, droši vien tāpēc, ka apkārt auga daudz ozolu.Viens no Milleru dēliem, izstudēja par mērnieku un aizbrauca uz Krieviju.Tur viņš nostrādāja cara muižā par pārvaldnieku 25 gadus, sapelnīja daudz naudas un atgriezās Latvijā.Tēvs bija iekritis parādos, dēls nomaksāja un sapirkās lauksaimniecības tehniku, kā arī uzcēla jaunu dzīvojamo māju. Pēdējā saimniece Anna Liepiņš nomira 84 gadu vecumā 1964.gadā. Kad meklējām savai ģimenei lauku māju, kur nedēļas nogalēs un vasarās atpūsties, atradām Ozoliņus bēdīgā stāvoklī, bez logiem, durvīm ar piemēslotu apkārtni, tas bija 1977. gads, braucām uz laukiem ar velosipēdiem, jo auto nopirkām tikai 1989.gadā. Iekārtojām māju ar senlaicāgām mēbelēm un gribējām, lai būtu romantiski, kā vecos laikos.Es biju dzīvojusi pa vasarām laukos, kur saimniece cepa īstu rudzu maizi, atcerējos smaržu. Ozoliņos bija liela, veca maizes krāsns, kurā nolēmu mēģināt cept arī es. Tajos laikos veikalos nebija tāda maize, cepta ar malku kurinatā krāsnī. Atradu senā grāmatā recepti un man izdevās.Tajā vecajā grāmatā bija aprakstīta tējas recepte. Māla traukā liek ābeļu lapas un pēc maizes cepšanas liek atdzesētā maizes krāsnī uz nakti. Kad no rīta sajutu jauko smaržu, izņemu podu, skatos, lapas palikušas brūnas. Kad es nogaršoju, sapratu, ka dzeršu vienmēr šo tēju. Latvieši šo recepti izgugroja, lai dzertu līdzīgu Indijas tējai, kura tajos gados bija dārga. Tā es dzēru šo tēju bieži, tad liku klāt - upeņu lapas, lai būtu C vitamīns, āboliņš pret holesterīnu,ugunspuķi-imunitātei, pīlādžus-asinsvadiem.Sāku domāt par biznesa iespējām, jo biju apmeklējusi Miera korpusa kursus, kur mūs mācija par to. Ceļš nebija viegls, jo biju pirmā, bet 1999.gadā atbrauca jau pirmā kontrole, kas atļāva ražot bioloģisko produktu. 2006.gadā vecā māja nodega un šobrīd top jauna māja, vēl ir saglabājies vecais šķūnis, no jauna uzbūvēta tējas ražotne un meža namiņš.